Slāvu restorāns

Vaļņu iela 19, Rīga

Es laikam vienmēr ģībstu iestādēs, kur apkalpo pieredzējuši vīriešu kārtas pārstāvji, nevis zīdaiņi ar mātes pienu uz lūpām… un tāpēc neko ciniski aizraujošu šajā rakstiņā neatrast. Restorāns iekārtots izbijušā kluba/ kafijas ieskrietuves vietā uz Vaļņu un Gleznotāju ielas stūra. Par iepriekšējo saimniecību joprojām liecina pie ieejas durvīm izliktais (gan nesaprotamu iemeslu dēļ) galdiņš ar šaha rakstu, taču telpā nekādas nostalģijas par izbijušo. Iekārtojums gaumīgs, lai arī mazliet bezpersoniski moderns.

Mūsu tēva atraitnei ir mode iepirkt dažādus atlaižu kuponus, un tā kā viņa tādus bija iegādājusies arī šoreiz, gājām vakariņās par godu māsas dzimšanas dienai. Neskatoties uz to, ka daudzviet novērojama dīvaina attieksme, ja apkalpotājam pirms pakalpojuma sniegšanas tiek iesniegts atlaižu kupons, šeit to nemanīja nemaz. Viss mierīgi un skaisti. Ēdienu kartes piegādātas vēl pirms apsēšanās pie galdiņa, publikas pamaz, bet rātna.

Ļoti patīkama un neuzbāzīga apkalpošana, savlaicīgi piedāvājot pasūtīt dzērienus pirms izstudēta visa milzu ēdienkarte, ne sekundes kavēšanās pēc tam, kad ēdieni izvēlēti, perfekti novākti liekie piederumi un glāzes. Tiešām pārliecinoši, kad viesmīlis prot rekomendēt „kaut ko interesantāku” un diezgan iespaidīgi – nepierakstīt pasūtījumu, kas mūsdienās pavisam reti novērojama parādība.

Ēdienu karte ir plaša un pilnībā atbilstoša slāvu virtuves būtībai. Tiek piedāvāti arī pašu gatavoti uzlējumi (protams, vodkas), vienu no tiem nomēģinājām, bija tiešām labs (dzērveņu). Dzērienu piegāde daudz neatpalika no 1. kosmiskā ātruma.

Izvēlējāmies divu veidu zivis (zandartu, pasniegtu uz pannas ar kartupeļiem un tomātiem, un karpu ar piedevām), kā arī liellopa stroganovu. Viss, protams, tika nogaršots, un neviens no pasūtītājiem ēdieniem nelika vilties. Pie stroganova pasniegtie skābētie mini gurķīši bija kā pipars uz vēršacs. Vienīgais mīnuss – ja neesiet izsalcis kā pitons, kas pēdējo trusīti apēdis pirms 3 mēnešiem, vai ar tādu kuņģa tilpumu kā Mucenieks, pirmo un otro ēdienu vienā reizē nepieveikt. Tiesa, var izlīdzēties ar zupu + dažādajiem pelmeņiem vai pankūkām, kuru klāsts atbilstoši krievu virtuves tradīcijām ir iespaidīgs.

Pēc pulksten septiņiem diezgan gaumīgajai mūzikai papildinājums – cienījama vecuma vijolnieks, kurš neuzbāzīgā skaļumā piespēlē zināmām melodijām. Līdz ar to vieta noteikti piemērota romantiskiem vakariem: ņemot vērā izcilo apkalpošanu, nekādu reveransu neērtības sajūtai vai iespējai „ai, nesanāca…”, bet vīnu karte ir pat nepieklājīgi plaša restorānam, kura nosaukumā iepīts vārds „Slāvu”, un turpat zālē izvietoti 2 vīnu skapji.

Lai gan netika baudīts, ārkārtīgi uzrunāja uzkodu klāsts, kurā pieejami gan pašmāju (restorāna) sālījumi, gan nēģi, gan kaviārs (!). Ja kāds nolēmis sarīkot tematisku vodkas pasākumu ar draugiem, šī ir īstā vieta, kurp doties, vai kuras ēdienu kartē (pieejama arī interneta lapā) smelties iedvesmu uzkodām pie leģendārā krievu tautas dzēriena.

Īss rezumē:

  • Cenas mazliet virs vidējā, bet divatā ar dzērienu un pilnu vēderu 30 lati būs jau liela summa;
  • Visi priekšnosacījumi romantikai
  • Jūs noteikti aiziesiet ar sajūtu, ka saņemts tas, par ko samaksāts.

1 Comment

Filed under Uncategorized

Siera restorāna sviests

Restorāns „Čīzs”, Brīvības iela 151 (ieeja no Cēsu ielas)

Nu jau vismaz otrais iestādījums šajās telpās, kurš, acīmredzot, tikpat smalki kā iepriekšējais lēnam dodas skuju takas virzienā. Bet varbūt viss nemaz nav tik dīvaini, kā šķita.

Konteksts – pirmdienas vakariņas pēc diezgan spraigas darba dienas. Ms.A pamata uzstādījums – apēst kaut ko nelielu (jo vakariņas ir vēlas) un izdzert glāzi vīna. Mazliet labāka par Australian Bush . 🙂 Mr.M koncepts – vienkārši paēst. Un iedzert glāzi vīna.

Izskatot vairākus nejauši uzmeklētus restorānu apskatus, izvēle „Čīzs” šķiet ļoti atbilstoša – uzsvars uz dažādi pagatavotiem ēdieniem, kuru pamatsastāvs ir siers vai vismaz piedeva ir siers. Lasās labi. Ja jau siers, droši vien arī vīnu izvēlei jābūt pārliecinošai. Un gandrīz „rukoi padatj” – tepat rajonā.

Pirmais iespaids ir šokējošs, jo šķiet, ka ēstuve slēgta – gaisma caur ieejas durvju netīro spoguļstiklu nav pamanāma, tāpat nosnigušās kāpnes nav nedz tīrītas, nedz nopēdotas. Jau paspēj vilties un žēli novaidēties, tomēr neticamā kārtā sezams atveras un iekštelpās paveras mājīgāks skats, kurš gan ir mazliet mulsinošs ar lounge piedienīgiem dīvāniem, interesantām dizaina lampām un bāru otrajā telpas stāvā. Tas pavisam noteikti vairāk atgādina šeit iepriekš mājojušo kokteiļbāru, nekā tagadējo pussmalko restorānu.

Pēc pieklājīga gaidāmlaika sprīža jāņem rokā tas pats Aladina lākturis un jādodas meklēt sezama pavēlnieks jeb viesmīlis. Fascinējoši, bet kaut vienu visbezgaumīgāko JYSK iegādātu drēbju pakaramo tuvāko 100km rādiusā nevar atrast pat ar slaveno lukturi. Tādu vienkārši nav…

Viesmīlis ir jauns puisis, kurš ar japāņa cienīgu pazemību atvainojas par viesu nepamanīšanu aizbilstot ar to trūkumu (un viņš nemelo – esam vieni no kopā 4 apmeklētājiem, kaut galdiņu iestādē netrūkst).

Ēdienkarte izskatās daudzsološa, un arī, lai arī oberis nav pārliecināts, vai mūsu izvēlētie vīni būs pieejami (jo tikai vakar esot pasūtīti papildinājumi), pēc rūpīgas bāra un, pieļaujam, noliktavas apskates, atrodas abi divi pasūtītie no tiešām pieklājīgi garā patiesības dzēriena saraksta.

Diemžēl tik labi neveicas ar ēdieniem. Sīpolu zupa (ceram, ka tās nosaukumā nebija „franču”, bet neatminamies) un lasis ar dārzeņu šifonādi tiek laipni piesolīts, tāpat dabūjama arī siera krēmzupa no īpašās siera ēdienu kartes, taču otrajā izvēlētās mīdijas Rokforas (vai Dor Blue) siera mērcē esot vienīgais ēdiens, kura ēdienu kartē nav, jo esmu otrais klients, kas to pasūta pēdējo vai, precīzāk, pirmo 4 restorāna darbības mēnešu laikā. Nu, ko, plāns izgāzies. Situāciju komentēju ar lūgumu ieteikt kaut ko mīdiju vietā no siera kartes (un pie zupas, ja atminamies). Vēl klusi nomurminu, kaut ko bez paprikas (laikam klusi, jo, kā konstatēsu vēlāk, neesmu sadzirdēta). Un, ak, cik pārsteidzoši – pie zupas iesaka pievienot siera fondī kā pamatēdienu. Saprotot, ka fondī nevarētu daudz atšķities no siera krēmzupas (ja vien būtu varējusi iedomāties, cik tuvu patiesībai esmu, droši vien izvēlētos ar dažādiem sieriem piebāztu dažādu dzīvnieku gaļu, bet par to vēlāk), atsakos no zupas un nolemju iztikt ar fondī.

Ēdieni, atšķirībā no sūri grūti meklētā sarkanvīna, tiek piegādāti ātri. Sīpolu zupa un fondī. Lai gan klasiski pierasts, ka franču sīpolu zupa ir bieza, ar siera cepuri un tieši zupā ietupinātu bagetes šķēli, beigu fāzē gatavota lēnām cepeškrāsnī, šī ir šķidra, ar maizītēm blakus uz šķīvja, un siera diagonāli pāri. Zupa tiek atzīta par labu variāciju un ir garda.

Mazliet savādāks ir fondī. Tas, ko restorānā „Čīzs” dēvē par sezonas dārzeņiem (ievērojiet, ir ziemas mēnesis), ir gurķi, ķirštomātiņi un paprika, aplieti ar pesto mērci. 4 gabaliņi ķiploku bagetes (arī ar pesto) un mazmazītiņš KAUT KAS balts žuljēna trauciņā. TAS ir graudains un garšo ne pēc kā (pat ne sāls). TAS noteikti ir jebkas (iespējams, kāda smalka, inovatīva Latvijas versija par ēdienu, kur saldajā krējumā iekausēti kaut kādi izcili nekūstoši un reizē ārkārtīgi ekskluzīvi Latvijas ražotāju sieri), bet TAS nav fondī. Zirgu gaļa vismaz garšo pēc zirga, bet šis bezgaršībā zaudē pat migrēnas mocītas omes grīstē salaistai skābā krējuma zostei ar kunkuļiem. Un pat tāda mērce uz iemērkšanai paredzētajiem sezonas dārzeņiem visticamāk turētos labāk, nekā servētais izstrādājums. Ēdienu neglābj pat smalkais servēšanas veids – trauki un maize, kas izvietoti uz garas, glītas koka ripas ar visu mizu.

LV season vegetables

Lasis ar dārzeņu šifonādi, kurā iepīti siera gabaliņi, atšķirībā no neveiksmīgā fondī, bija lieliski pagatavots un dārzeņu šifonāde sagatavota interesantā, pikantā mērcē. Noformējums tikpat labs kā ēdiens, jāatzīst – atbilstošs laba restorāna līmenim.Nevarējām sūdzēties par lasi (kuru, kopīgi atzinām, ir grūti sabojāt), vīnu, kā arī apkalpotāja centību un patiesajām rūpēm, neskatoties uz to, ka liekie galda piederumi netika novākti un daži priekšmeti krita zemē. Cerams, viesmīlis kā solījis nodeva sveicienu Afrikāņu izcelsmes vai Āfrikā mītošajam šefpavāram, kuram tieši tobrīd bija tomātu, gurķu, kā arī Latvijas nacionālā dārzeņa paprikas sezona!

Un tātad – secinājumu daļa:

  • Mēģiniet atvērt durvis, pat ja iestādījums liekas slēgts, varbūt paveiksies!
  • Iespējams, laba vieta, kur izdzert kokteili (nav mēģināts), bet ne tik veiksmīga vieglām vakariņām.
  • Rezervējiet brīvu krēslu savām ziemas drēbēm.
  • Ēdiens tiek servēts apbrīnojami ātri (iespējams, to veicināja klientu trūkums).
  • Godu noteikti nedara tas, ka Čīz restorāns var pagatavot tik klasisku siera ēdienu kā fondī tik dīvainā veidā.
  • Vīnu izvēle (nepapildināta) laba.
  • Vērojot apmeklējuma indeksu – dodaties ātri, jo varat nepaspēt pirms aizvēršanas!

Leave a comment

Filed under Uncategorized